MAROKA

1

2

3

4

MAROKA

No Atlasa kalnu sniegotajām virsotnēm līdz Atlantijas okeāna varenajiem viļņiem, no Vidusjūras piekrastes baltajām pludmalēm līdz Sahāras tuksneša nebeidzamajai vientulībai – tā ir Maroka- valsts Ziemeļāfrikā, Rietumu civilizācijas vārti Melnajā kontinentā.
Dabas daudzveidība un mainība četros gadalaikos, berberu, arābu, spāņu un francūžu kultūras mistrojums, vietējo iedzīvotāju viesmīlība un milzumdaudz iespēju pavadīt savu brīvo laiku katru jaunu atgriešanās reizi citādāk.
Maroka atrodas Āfrikas kontinenta ziemeļos un no Eiropas kontinenta to atdala Vidusjūru un Atlantijas okeānu savienojošais Gibraltāra šaurums jeb nieka 14,3 km. Austrumos valsts robežojas ar Alžīriju, dienvidos ar Rietumsahāru, kas faktiski atrodas Marokas kontrolē, jeb precīzāk sakot, Mauritāniju, kas plešas vēl tālāk uz dienvidiem, un ziemeļos ar Spānijas teritoriālajiem ūdeņiem un trīs tās anklāviem (Seutu, Melillu unPenon de Velez de la Gomera).
Liela daļa no Marokas ir klāta kalnu grēdām – Atlasa kalni atrodas valsts centrālajā daļā, bet Rifa kalnu grēda sargā no aukstajiem ziemeļu vējiem netālu no Vidusjūras piekrastes. 446,550 km2 dzīvo apmēram 33 miljoni iedzīvotāju, kuri lielākoties izvēlējušies maiga klimata svētītos valsts ziemeļu un ziemeļrietumu rajonus.
Marokas galvaspilsēta ir Rabata, bet lielākās pilsētas ir osta Kasablanka, ko pazīstam pēc 1942. gadā uzņemtās tāda paša nosaukuma filmas, Marakeša, Tanžīra, Fēsa, Agadira un citas.
Valsts pamatiedzīvotāji ir berberi, kas izsenis nodarbojās ar lauksaimniecību un tirdzniecības sakaru uzturēšanu starp Ziemeļāfriku un kontinenta vidieni. 7. gadsimtā, šķērsojot Tuvos austrumus un Ziemeļāfriku, berberu apdzīvotajās teritorijās iebruka arābi, līdzi atnesot savu kultūru, valodu un pavisam jaunu ticību – islāmu, kas līdz mūsdienām ir valdošā reliģija Marokā. Taču islāms saglabājis savu nelokāmību vien attālākajos ciematos un mazpilsētās. Tūristu vairāk apmeklētajās pilsētās, kā arī Atlantijas okeāna un Vidusjūras kūrortos, vietējie iedzīvotāji ir vairāk atvērti visam jaunajam un par islāmticībā balstīto dzīves veidu liecina vien muedzina aicinājumi uz lūgšanu, kas, neierasti rietumnieka ausīm, vairākas reizes dienā atskan no tuvēja minareta, veikali bez ierastajiem alkohola pārpilniem plauktiem un sievietes, kuras, slēpjot gandrīz katru kvadrātcentimetru no baltās ādas, ar nodurtām acīm pazib ielās.

Vēsture
Pirmie Marokas teritorijas iedzīvotāji bija Tuvo austrumu klejotāji, liecības par kuru dzīves veidu atrodamas arheoloģiskajos izrakumos un datētas jau ar Paleolīta laikiem. Berberi jeb ne-arābi, kā pamatiedzīvotājus sauca arābi, bija sadalījušies trīs galvenajās ciltīs – Sanhaja, Masmoda un Zenata un no tām nāca Marokas valdošās dinastijas.
12 gs. pirms m.ē. feniķieši izveidoja tirdzniecības vietas Āfrikas ziemeļu piekrastē, bet tā kā viņu galvenie nodarbošanās veidi bija saistīti ar jūru, nostiprināšanās Marokas iekšzemē viņus neinteresēja.
Līdz ar Kartāgas uzplaukumu, tirdzniecības apmetnes kļuva par plaukstošam pilsētām un berberu zināšanas tika papildinātas ar tādiem jauninājumiem ka zivju sālīšana ilgstošai uzglabāšanai, kviešu sēšanas un vīnogu audzēšanas uzsākšana.
Kad romieši ieņēma Kartāgu, tie devās tālāk berberu teritorijās, kas kļuva Romas Impērijas sastāvdaļa.
Turpmākie 400 gadi pēc Impērijas sabrukuma veidoja tā saucamo Tumšo periodu, par ko vēstures annālēs ir ļoti maz ziņu.
M.ē. 7 gadsimtā ziemeļāfrikā ieradās arābi, kuri par galveno savu uzdevumu uzskatīja vietējo iedzīvotāju pievēršanu islama ticībai. Apmēram divu gadsimtu laikā, kamēr Marokā valdīja Ummajedu dinastijas pārstāvji no Damaskas, šis process noslēdzās 788. gada ar pirmās islāmiskās valsts izveidošanu. 9. gadsimta sākumā tika nodibināta Fēsas pilsēta. Fēsas uzplaukumā un kļūšanā par Marokas garīgo un intelektuālo centru lielu ieguldījumu deva vairāki simti izglītotu arābu ģimeņu ierašanās, kurus no Kordovas emirāta bija padzinuši Ibērijas pussalu arābiem atkarojošie kristieši.
Nākamā dinastija, kas valdīja Marokā un arī lielā daļā Dienvidspānijas, bija Almoravidi no Marokas tuksnešainās dienviddaļas. Viņu valdīšanas laikā Maroka uzplauka gan intelektuāli gan ekonomiski. Tika nodibināta Marrakešas pilsēta, kura kluva par reģiona galvaspilsētu.
Viena pēc otras trīs galveno berberu cilšu pārstāvji veidoja valdošās dinastijas Marokā, tomēr valsts teritorija arī citu zemju iekarotājiem likās pietiekami „gards kumoss”. 14. -16. gadsimtam gandrīz visu Marokas rietumu piekrasti bija iekarojuši portugāļi, 1912. gadā kontroli pār valsti pārņēma francūži, atstājot spāņiem ziemeļu piekrasti pie Vidusjūras. Vien 1955. gadā trimdā izsūtītajam Marokas karalim atļāva atgriezties un 1956. gadā valsts atguva pilnīgu neatkarību.
Pašreizējais Marokas karalis Muhameds VI Maroku ir pārvērtis par vienu no attīstītākajām, rietumu pasaules uzskatiem un vērtībam tuvākajām Āfrikas valstīm.

Ekonomika
Marokas ekonomika attīstās diezgan vienmērīgi un pēdējos desmit gados pieaugums ir apmēram 4% gadā.
Pakalpojumu sektors dod lielāko daļu no IKP, bet pārējo veido fosfātu ieguve ( 3. lielākā pasaulē), lauksaimniecība, kas nodarbina gandrīz 40% iedzīvotāju un ir, trešās pasaules valstīm raksturīgi, atkarīga no laikapstākļiem un tūrisms. Pēdējam Marokas valdība pievērsusi lielu uzmanību, un par savu uzdevumu izvirzījusi iekļaut Maroku pasaules tūrisma labāko galamērķu divdesmitniekā. Plašās reklāmas kampaņās Maroka tiek piedāvāta kā lēta, samērā droša, eksotiska valsts ar maigu klimatu un visdažādākam atpūtas iespējām, ko piedāvā daba, bagātu kultūru un vēsturi, lieliskām pludmalēm, senām vecpilsētām un deviņiem apskates objektiem, kas ievietoti UNESCO pasulvēsturiskā mantojuma sarakstā.

Kas jāredz
Marakeša
Marakeša ir ceturtā lielākā Marokas pilsēta pēc Kasablankas, Fēsas un Rabatas un atrodas sniegiem klāto Atlasa kalnu piekājē valsts centrālajā daļā. Marakeša ir viena no četrām Marokas impērijas pilsētām, kas bija valsts galvaspilsēta vairāku gadsimtu garumā, kad valdīja varenās Almoravidu, Almohadu un Saadi dinastijas. Tā tiek uzskatīta par valsts simbolu un Marakešas apskate ir obligāts priekšnoteikums, lai varētu teikt, ka esat apmeklējis Maroku.
Pilsēta ir sadalīta divās atsevišķās daļās: tūristu galvenais apskates objekts – Medina jeb vecpilsēta unGueliz jebVille Nouvelle – jaunā, mūsdienīgā pilsētas daļa.
Medina ar šaurajām ieliņām, kur liekas, ka gadsimti apstājušies, vilina ceļotāju garām preču pārpilniem veikaliņiem, kuros var nopirkt tiešām jebko, nedaudz apstājoties pie daudzkrāsainajiem berberu paklājiem, ieelpojot svaigi uzlietas piparmētru tējas saldi rūgto smaržu, jeb varbūt tas bija vīraks, ieklausoties pareģu murmināšanā, apmetot drošu līkumu čūsku dīdītājiem nonākt galvenajā pilsētas laukumāDjemaa El-Fna, kas pēc saulrieta pārvēršas par vietu, kas, iespējams, minēta 1001 nakts pasakās. Eksotiski aromāti, maģiska mūzika, rietumniekam neierastas izklaides – viss šeit ir pieejams. Laukuma dienvidu stūrī atrodas ieeja vēl vienā no Medinas rajoniem –Kasbah (citadelē), kurā izvietojusies Karaļa pils,El- Badi pils un vecie Saadi kapi. Kasbahā atrodami veikali, tirgus laukumi, restorāni un riadi – plašas bagāto marokāņu mājas ar iekšpagalmu, kas nereti lepojas ar nelielu dārzu, strūklaku un putnu dziesmām.

Agadira
Sestā lielākā Marokas pilsēta, svarīga tirdzniecības un zvejniecības osta un lielākais kūrorts atrodas Atantijas okeāna krastā. Baltās pludmales, sakārtota infrastruktūra, kas radīta īpaši tūristu ērtībām, lieliskais klimats – ap +20C janvārī, sevišķi vilina Eiropas ziemeļu daļas atpūtniekus.
Pēc 1960. gada postošās zemestrīces, Agadira ir uzcelta praktiski no jauna. Gandrīz nekas neliecina par to seno pilsētu, kas pirmo reizi rakstos minēta ap 14. gs. sākumu. Bet varbūt ne visās Marokas pilsētās jāaplūko kultūras un vēstures pieminekļi. Dažreiz der vienkārši izbaudīt sauli pludmalē, kas šeit silda 300 dienas gadā, pastaigāt pa promenādi, kas piecu kilometru garumā stiepjas gar okeāna piekrasti, kaut ko iegādāties tirgū, kas ir viens no lielākajiem reģionā, nobaudīt kādu no marokāņu virtuves gardumiem vai pasēdēt tējnīcā un, malkojot tradicionālo piparmētru tēju, noraudzīties vietējo iedzīvotāju ikdienas gaitās.

Atlasa kalni
Kalnu grēda, kas apmēram 2,500 km garumā stiepjas cauri trīs Āfrikas valstīm – Marokai, Alžīrijai un Tunisijai. Tiek iedalīti Augstajos Atlasa kalnos, Vidusatlasa kalnos un Anti Atlasa kalnos.
Visiespaidīgākais ir Augstais Atlass, ar Ziemeļāfrikas augstāko virsotni – Tubkalu (4165 m). Ziemā Atlasa kalnus klāj sniegs un te iespējams pavadīt laiku arī kādā no kalnu slēpošanas kūrortiem.
Atlasa kalniem ir liela nozīme Marokas klimatisko apstākļu regulēšanā, jo to dienvidu nogāzes pakāpeniski pāriet Sahāras tuksneša neauglīgajās smiltīs. Savukārt, ielejas, kas plešas uz ziemeļiem ir aizsargātas no tuksneša svelmainās dvašas vasarā.
Kalnu ciematos mitinās Marokas pamatiedzīvotāji – berberi, kuri saglabājuši savu gadsimtiem seno dzīves veidu, tradīcijas un kultūru. To vērts aplūkot līdz ar lieliskām kalnu, ieleju un kanjonu ainavām. Un vēl – Atlasa kalni ir piemēroti arī kalnu kāpšanas iesācējiem.

Sahāras tuksnesis
Marokas teritorijā iesniedzas pasaulē karstākais un lielākais smilšu tuksnesis – Sahāra. Šeit ceļotāju sagaida ekstrēmas temperatūras maiņas 24 stundu laikā, smilšu vētras, simtiem kilometru hamadas –neauglīga klinšu plato, ceļojošas kāpas un palmu apēnotas oāzes. Bet te var arī ieelpot vistīrāko gaisu, redzēt neticami daudz un spožu zvaigžņu un sagaidīt visbrīnišķīgākos saullēktus.

Kaut kas tik maģiski eksotisks ir visā šajā pirmatnējā un mūsdienīgā mistrojumā, ka pat īss ieskats Marokas dabas, kultūras un tradīciju daudzveidībā kā saldi rūgtens vīraks vilinās atgriezties un izbaudīt pavisam kaut ko citu.... Sulīgi, krāšņi, un mazliet eiropieša prātam neaptverami – tā ir Maroka!