KANāRU SALAS

1

2

3

4

KANāRU SALAS

Kanāriju salām nav vajadzīga īpaša reklāma. Kurš gan neko nav dzirdējis par vienu no labākajām vietām, kur pavadīt brīvdienas vai vienkārši glābties no Eiropas ziemas drēgnuma! Laipni vietējie iedzīvotāji, mierīga atmosfēra, lielisks klimats, tīras pludmales, dzidrs un silts okeāns, nevainojams serviss – nekas neaptumšos Jūsu atvaļinājumu! Un, nē! – Kanāriju salu nosaukums nav cēlies no mazajiem dziedātājiem – kanārijputniņiem, bet gan no latīņu nosaukuma „Suņu sala”, kuru Grankanārijai – pirmajai atklātajai salai - deva Mauritānijas karalis.

Kanāriju salas atrodas Atlantijas okeānā un no Marokas piekrastes tās šķir tikai apmēram 100 km. Politiski tās ir Spānijas autonomais apgabals un pieder Eiropai, lai gan no kontinenta atrodas 1000 km attālumā. Savukārt ģeogrāfiski arhipelāgs pieder Āfrikai, tomēr Kanāriju straume, kas plūst tam līdzās, mīkstina no Melnā kontinenta nākošo svelmi.
„Mūžīgā pavasara salas” ir atbilstošs nosaukums 10 miljonu eiropiešu iemīļotajai atpūtas vietai, kur vasarā gaisa temperatūra parasti nepārsniedz +28, bet ziemā – nekrītas zem +20. Peldēt Atlantijas okeāna viļņos var visu cauru gadu.
Tenerife, Fuerteventura, Grankanārija, Lansarote, Palma, Gomera, Jerro - katra no arhipelāga septiņām salām ir pievilcīga savā veidā un tas ļauj ceļotājam izvēlēties tieši viņam piemērotāko. Līdzās Kanārijām atrodas Činiho arhipelāgs, ko veido septiņas mazas, praktiski neapdzīvotas saliņas.
Šoreiz nedosimies uz vispazīstamāko no Kanāriju arhipelāga salām Tenerifi, bet apmeklēsim divas citas - Fuerteventuru un Lansaroti, kuras abas iekļautas UNESCO biosfēras rezervātu sarakstā

Fuerteventura
Fuerteventura ir otrā lielākā Kanāriju arhipelāga sala, kuras nosaukums nozīmē „ Stiprs vējš”. Tā skaitās visvecākā arhipelāga sala, kas pirmā radās 20 miljonu gadu atpakaļ, izvirstot vulkāniem Atlantijas dzelmē. Tā ir arī „visāfrikāniskā” no visām salām, jo atrodas vistuvāk šim kontinentam.
Salas pirmie iedzīvotāji nāca no Ziemeļāfrikas, tiem sekoja feniķieši un vēlāk mauri, kuri salā nodibināja divas karaļvalstis, vienu no otras atdalītas ar aizsargsienu- tās paliekas ir saglabājušās līdz mūsdienām.
14. gadsimta sākumā francūži Žans de Betakūrs un Gadifers de La Salle bija pirmie eiropieši, kuri iekaroja salas vienu pēc otras, sākot ar Lansaroti. Betakūrs savā vārdā nosauca Fuerteventuras pirmo galvaspilsētu, kas tika uzbūvēta sen atdzisuša vulkāna krāterī un salas atdeva Spānijas katolisko monarhu Izabellas un Ferdinanda pārvaldīšanā.
Sensenos laikos salu klāja biezi meži, taču Viduslaikos dabas aizsardzība nevienu neinteresēja un visus kokus izcirta spāņu karavelu būvēšanai. Tagad salas vidusdaļas pustuksnešu ainava ir noderīgs fons vesternu filmēšanai par ASV Mežonīgo Rietumu iekarotāju dzīvi...
Kas gan ir galvenais Fuerteventuras pievilcības objekts – tās ir pludmales, kas skaitās labākās Kanāriju arhipelāgā. 50 km Atlantijas okeāna piekrastes šeit ir klātas ar zeltainām smiltīm un vēl 25 km ar sensena vulkāna izvirduma atstātajiem melnajiem olīšiem.
Salas vidiene ir praktiski neapdzīvota – tās apmēram 75 tūkstoši iedzīvotāju mājo galvenokārt okeāna piekrastē un nodarbināti tūrisma sfērā. Daļa nodarbojas arī ar zvejniecību un lauksaimniecību.
Fuerteventuras administratīvais cents 1956. gadā tika pārdēvēts no Puerto de Cabras ( „Kazu osta”) uz iedzīvotājprāt labskanīgāko Puerto del Rosario ( „Rožu osta”). Tomēr kazas te joprojām ir visur.
Ne tikai klusa atpūta kādā no zeltainajām pludmalēm pievilina Fuerteventuras viesus. Sala ir visā Eiropā pazīstams zemūdens sportu un vindsērfinga centrs. Te nav vērts ierasties skaļu ballīšu un vētrainas naktsdzīves cienītājiem, bet tiem, kas vēlas aizbēgt no kūrortu nerimstošās kņadas, apmesties nelielā, mazliet provinciālā zvejnieku mazpilsētā, kur vakaros smaržo pēc svaigi grilētām zivīm, sajust sauli, vēju un ieklausīties Atlantijas okeāna viļņu nerimstošajā dunoņā
Te jāatbrauc tiem, kuri grib vērot izcili skaistas ainavas ar mītiem apvīto Tindaias kalnu centrā vai nogaršot slaveno salas kazu sieru, kas ieguvis vairākas starptautiskas balvas.

Lansarote
Visneparastākā no Kanāriju arhipelāga un ceturtā lielākā sala Lansarote neatstās vienaldzīgu nevienu.
Uz Lansaroti nebrauc gozēties pludmalē – no 213 km tās krasta līnijas 190 km aizņem klintis. Šeit var aplūkot slaveno Mēness vai Marsa ainavu, kuru 1730. gadā radīja vienlaicīgs trīsdesmit vulkānu izvirdums. Tas turpinājās sešus gadus, apmēram trešdaļu salas pārklājot ar bazaltu, pelniem un lavas slāni. Tagad šajā vietā izveidots Timanfaijas Nacionālais parks, kuru tūristi apbraukā ar autobusu – pa sastingušo lavu nedrīkst staigāt un tikai dažus desmitus cm zem tās virskārtas temperatūra sasniedz 350C. Lansarotes ziemeļaustrumos atrodas pasaulē lielākā vulkāniskas izcelsmes ala Kueva de los Verdesjeb Atlantīdas tunelis. Tā dziļums ir apmēram 6 km, bet dažas no zālēm ir 15 m augstas. Pateicoties lieliskajai akustikai, vienā no zālēm tiek rīkoti koncerti.
Salas dienvidu krastā pie Papagaio līča atrodas Lansarotes vislabākās pludmales ar tirkīzkrāsas ūdeni, kas apskalo baltu, smalku smilšu kilometrus.
Arresive ir salas administratīvais centrs, kurā dzīvo gandrīz puse no salas iedzīvotājiem, atrodas osta un vienīgā salas augstceltne. Vairums no salu apmeklējošiem tūristiem neapstājas šeit, bet dodas uz kūrortiem salas dienvidos vai ceļojumā pa sastingušajim lavas laukiem - vienīgo vietu pasaulē, kur starp senā izvirduma atliekām iekopti vīna dārzi.

Los Lobos
Los Lobos jeb Vilku sala atrodas apmēram 2 km attālumā no Fuerteventuras un savulaik kalpojusi par bāzi tās iekarotājiem. Sala ir praktiski neapdzīvota – uz tās pastāvīgi uzturas tikai Punto Martino atrodošās jūras bākas uzraugošie darbinieki. Neraugoties uz miniatūrās salas vulkānisko izcelsmi un pustuksneša augu valsti, tajā novērojama apbrīnojama floras un faunas daudzveidība, kas pamudināja Spānijas valdību Los Lobos kā vienu no pirmajām iekļaut Kanāriju salu Nacionālo parku sarakstā.