PORTUGĀLE

1

2

3

4

PORTUGĀLE

Ziedu sala, Atlantijas pērle... kā tikai nedēvē 56 km garo un 20 km plato Portugālei piederošo salu Atlantijas okeānā, kas atrodas ap 1000km uz dienvidrietumiem no Eiropas kontinenta krastiem un apmēram 600 km attālumā no Marokas.
Madeira ir galvenā sala arhipelāgā, kura sastāvā ietilpst arī Portu Santu – civilizācijas mazāk skarta un slavena ar mirdzoši baltām pludmalēm, kā arī neapdzīvotās Dezertas. Sala atrodas ap 500 m virs jūras līmeņa un klāta kalniem. Augstākā virsotne Piku Ruivu sasniedz 1862 metru augstumu. Madeirā atrodas Eiropas augstākā un pasaulē otrā augstākā jūras klints Kabu Žirau (580m).
Madeiru, kas ir viens no diviem Portugāles Autonomajiem apgabaliem, par savām mājām sauc vairāk nekā 267 tūkstoši salinieku. Taču tie apmēram divi miljoni tūristu, kas katru gadu viesojas salā visvairāk apbrīno subtropu klimata mūžīgajā vasarā plaukstošos ziedus, pasakainās ainavas ar skarbajām klintīm un šaurajām ielejām, čaklo rokdarbnieču darinātās mežģines un izšuvumus, kā arī Jaungada uguņošanu, kas kā varenākā pasaulē ir iekļauta Ginesa rekordu grāmatā.

Vēsture
Arhipelāga lielākās salas Madeiru un Portu Santu savos darbos minējis Plīnijs, saucot tās par Purpura salām un Plutarhs, kurš tās dēvēja par Svētītajām salām.
Pazīstams ir arī romantisks nostāsts par diviem mīlētājiem, kuri, bēgdami no Edvarda III Anglijas uz Franciju, 14. gs. vidū vētras laikā nonāca pie Madeiras krastiem. Tomēr vēsturiski ir dokumentēts, ka otrā lielākā arhipelāga sala Portu Santu bija pirmais portugāļu atradums kuģojot Lielo Atklājumu laikmeta rītausmā, kad 1418. gadā divi portugāļu princim Henrijam Jūrasbraucējam kalpojoši kapteiņi, vētras laikā bija spiesti piestāt pie nepazīstamas salas, kuru tie nosauca par Svēto ostu ( Porto Santo). Nākošajā gadā uz šejieni tika organizēta īpaša ekspedīcija, kas arī atklāja ar nelielu šaurumu no Portu Santu atdalīto Madeiras salu.
Salas kolonizācijas sākumā tai tika dots nosaukums Madeira jeb koks, jo visa sala bija pārklāta ar lauru kokiem, ko izmantoja ostas iekārtošanā salas dienvidu krastā un māju būvniecībā. Starp citu, lauru koku meži, kuri mūsdienās klāj tikai salas ziemeļdaļu, ir iekļauti UNESCO pasaules vēsturiskā mantojuma sarakstā.
Drošā un ērtā osta, strauji paplašinoties, kļuva par salas galvaspilsētu Funšalu un pašlaik tajā dzīvo apmēram puse no salas iedzīvotājiem. Viens no agrīnajiem Funšalas apmeklētājiem bija slavenais Amerikas atklājējs Kristofors Kolumbs, kurš aprecēja Portu Santu salas pārvaldnieka meitu Filipu un nodzīvoja salā piecus laimīgus gadus līdz sievas nāvei.
Kad koksnes pārdošanas apjomi sāka kristies, salu īstenais īpašnieks princis Henrijs Jūrasbraucējs, nolēma, ka Madeiras klimats ir piemērots, lai audzētu cukurniedres un Sicīlijas cukurbietes. Jauno kultūru audzēšana, kuru galaprodukts bija ļoti pieprasīts Eiropā, radīja veselu apvērsumu salas un visas Portugāles rūpniecībā. Dženovas un Holandes tirgotāji, kuri vēlējās apiet tā laika Venēcijas tirdzniecības monopolu, pastāvīgi sūtīja savus kuģus uz Madeiru pēc saldās kravas.
XVII gadsimtā, kad cukura ražošana galvenokārt izvietojās Brazīlijā un Santomē un Prinsipi, galvenais Madeiras eksporta produkts kļuva vīns.
XV un XVI gadsimtā Madeiras salu vēlējās iegūt angļi un spāņi un tikai 1662. gadā Portugāle ieguva starptautiski atzītu juridisku varu pār salām.
Napoleona karu laikā salā iebruka francūži un tikai ilgstošā portugāļu – angļu militārā savienība ļāva Portugālei ar angļu palīdzību Madeiru nosargāt.
Vēl lielāko daļu pagājušā gadsimta materiālos labumus no Madeiras vīna, pārtikas un mežģīņu tirdzniecības ieguva tikai dažās no salas bagātākajām ģimenēm. Pārējie salas iedzīvotāji joprojām bija tikai trūcīgi laukstrādnieki. Taču līdz ar 1974. gada revolūciju Portugālē, demokrātiskas pārvaldes iekārtas ieviešanu un it īpaši – ar Portugāles pievienošanos Eiropas Savienībai un tās piešķirto fondu naudas veiksmīgu izmantošanu, salas ceļi un infrastruktūra ir sakārtota, uzbūvētas jaunas viesnīcas tūristiem, kas te ierodas augu gadu un Madeira kļuvusi par vienu no bagātākajiem Portugāles reģioniem sasniedzot 103% no Eiropas Savienības vidējiem ienākumiem.

Kas jāredz
Funšala
Salas galvaspilsēta ar Portugālei tipiskām sarkanu dakstiņu klātām, balti krāsotām mājām, baltu un melnu flīžu zīmējumiem bruģētiem laukumiem, šaurām šķērsielām, muzejiem, veikaliem, kafejnīcām, plašo promenādi gar Atlantijas okeāna krastu un ostu ar mirdzoši baltām jahtām un milzīgiem okeāna laineriem.
Pilsētas centru veido Municipālais laukums, ko ietver gadsimtiem seni nami, pilsētas Domes ēku ieskaitot. Šeit atrodas arī 17. gs. būvētā baznīcaIgreja do Colegio. Netālu atrodas Se katedrāle, bet ejot uz austrumiem Vecpilsēta ar tirgu unSao Tiago fortu. Uz rietumiem no Municipālā laukuma atrodas tūristiem domātie viesnīcu kompleksi.
Funšalas centrālais tirgus ir apskates vērts, jo šeit tiek pārdota visdažādākā lauksaimniecības produkcija, kas izaudzēta uz nelielām kalnu terasēm, izmantojot roku darbu ( pagaršojiet mazos, saldos Madeiras banānus!), svaigas, rītausmā noķertas zivis un slavenie salas ziedi – protejas, strelīcijas, baltās kallas, kas aug ceļmalās kā nezāles.

Camara do Lobos
Mazs zvejnieku ciematiņš 4 km uz rietumiem no Funšalas.
Slavens kļuvis pēc 1949. gada, kad šeit dažus mēnešus pavadīja Vinstons Čerčils, praktizējoties ostas un apkārtējo ainavu gleznošanā. Vēl mazliet uz rietumiem atrodas jau pieminētā Cabu Žirau jūras klints. Netālu izvietojusies melnām smiltīm klātā Ribeiras Bravas pludmale.

Monte
Ciemats, kas atrodas 550 m augstumā, kalnos, kas ietver Funšalu.
Nokļūt tur var ar vietējo autobusu vai gaisa tramvaju.
Šeit ir apskatāmi daži ainavu dārzi un Madeiras galvenā baznīcaNossa Senhora doMonte.
Taču lielākais piedzīvojums ir nokļūt atpakaļ Funšalā pa šauru, 2 km garu ceļu, izmantojot vietējo transporta līdzekli – kamaniņu līdzinieci, kuru no kalna lejup pavada baltās biksēs tērpti „vadītāji”.

Botāniskais dārzs
Īsta paradīze visiem puķu mīļiem!
Izvietojies 4 km virs Funšalas centra senas muižas teritorijā.
Atklāts 1960.gadā, savā kolekcijā ietver ap 2000 augu un puķu – gan Madeirai tipiskās gan no visas pasaules atvestās. Orhidejas, acālijas, palmas, kaktusi viss lekni aug un reibinoši smaržo Madeiras bagātajā augsnē un maigajā klimatā.
Botāniskajā dārzā atrodas arī neliels Dabas vēstures muzejs ar minerālu, fosiliju, izbāztu putnu un dzīvnieku kolekcijām, ka arī Putnu parks ( Louro Bird Park) ar plašu visretāko un skaistāko putnu kolekciju no visiem zemeslodes nostūriem.
Pavisam netālu no Botāniskā dārza atrodas arī īpašs Orhideju dārzs, kur dažās siltumnīcās var vērot bagātīgu šo glezno augu kolekciju. Pasakains iespaids un dažas no tām arī smaržo...

Pārgājieni gar levadām
Levadas ir kanāli, pa kuriem sākot no 16. gadsimta, ūdens no nokrišņiem bagātajiem salas ziemeļrietumiem tika piegādāts uz sauso salas dienvidaustrumu galu. Ūdens kanālu sistēma, kas caurvij visu salu (2170 km) cauri kalnos izcirstiem tuneļiem, šķērsojot skarbas klintis vai mākoņu klātas ielejas, veido vienu no galvenajām tūristu izpriecām – veselu tīklu pastaigu taku.

Portu Santu
Visiem pludmales mīļiem jādodas divu stundu braucienā ar kuģīti uz blakus esošo Portu Santu salu, kuras zeltainā, 9 km garā, Atlantijas okeāna pludmale ir Portugāles pludmaļu Top 1.
Vila Baleira ir vienīgā šīs salas pilsēta, bet tajā atrodams viss tūristiem nepieciešamais.

Madeiras pludmales
Tā, kā Madeiras sala atrodas augstu virs jūras līmeņa, tajā praktiski nav dabisku pludmaļu. Pareizāk sakot, tādas ir pārsvarā salas dienvidrietumos, bet lielākoties klātas ar oļiem vai grūti pieejamās vietās.
Vienīgā pludmale Madeiras salā, kas klāta ar mums ierastajām zeltainajām smiltīm, ir Kaļeta ( Calheta). Taču šīs smiltis ir importētas no Marokas un Portugāles kontinentālās daļas.
Praia Formosa – pludmale, kas izveidota galvaspilsētā Funšalā. Maz smilšu, daudz oļu. No senseniem laikiem veldzei vietējie iedzīvotāji izmantoja arī plūdmaiņas baseinus -īpašus dabas veidotus iedobumus piekrastes klintīs, kuros okeāna ūdens ieplūst paisuma laikā kopā ar visu tajā mītošo dzīvo radību – aļģēm, gliemežiem, jūras zvaigznēm un neuzmanīgām zivtiņām.

Gastronomija
Nevar nepieminēt salu gastronomiskās izpriecas – ar zivīm un gaļu, kas marinētas Madeiras vīnā un grilētas lauru koku malkas dūmos. Stiprinātais vīns, kas nes salas vārdu jau no 16. gadsimta, der visām gaumēm – to iespējams nobaudīt gan saldu, gan sausu. Vietējo medus kūku skaitās nepieklājīgi griezt ar nazi – to jālauž ar rokām. Un vēlreiz – atcerieties mazos, saldos banāniņus!